Jānis Buholcs: Ceļam uz informācijas vides stiprināšanu vajadzētu būt divu pakāpju

Brīvības bulvāris

Raidījumā Brīvībās bulvāris saruna ar mediju pētnieku un Vidzemes augstskolas asociēto profesoru Jāni Buholcu par divām informatīvām telpām, par vienotu valodas politiku, mediju dienaskārtību Latvijā un politiķu izpratni par mediju brīvību. "Es teiktu, ka cilvēkiem ir uzskati, kurus jūs tā vienkārši nevarat izmainīt," atzīst Jānis Buholcs, analizējot, kāpēc daļa krieviski runājošo atbalsta karu Ukrainā. Viņus nepārliecina arī informācija un fakti. "Arī ar to nē, tāpēc, ka šis jau ir stāsts nevis vienkārši par faktiem, šis jau ir stāsts par pārliecību, par personisko ideoloģiju, kaut kādā ziņā par tādām citām vērtībām, interpretāciju par to kā pasaule darbojas, kas ir labais, kas ir sliktais. Tas nav kaut kas tāds, ka, ja jūs tagad noliksiet faktu kaudzīti uz galda, viņi izlasīs tos faktus un teiks: “Jā, esmu kļūdījies un jums ir taisnība!”," turpina Jānis Buholcs. "Tas tā nedarbojas, jo tā visa informācijas uztvere ir ļoti cieši sakņota arī dažādās psiholoģiskajās attieksmēs, reakcijās un cilvēkiem arī ļoti bieži vienkārši nepatīk, ka viņus labo. Mēdz arī būt situācija, kurā kāds mani grib pārliecināt par to, ka man nav taisnība un varbūt es neticu tam, kurš man to mēģina sacīt un es vēl ciešāk savu pārliecību atbalstu. Sociālo problēmu jautājumi ir vieni no tiem, kas var veidot mums spēju saprasties, bet tas nenozīmē, ka mums nevajag runāt par tām tēmām, kuras mūs šķeļ, jo tas bieži vien ir stāsts par spēju diskutēt, tas ir stāsts par spēju saprast, kāpēc mans oponents vispār domā tādās kategorijās, kas ir tas, kas viņam ir licis nonākt pie tādas realitātes versijas. Ja mēs to sapratīsim, mēs droši vien arī spēsim izdomāt kā labāk ar viņiem runāt." Informatīvās telpas sašķeltība, informatīvais karš un tā aktieri, sabiedriskie mediji un to neatkarība, mediju brīvības jautājumi ir tie, kuri pēdējās nedēļās atkal atgriezušies dienaskārtībā. Jānis Buholcs: Par mediju politiku var sacīt dažādas lietas, gan labas, gan sliktas. Labā ir tāda, ka viņa noteikti ir. Proti, tā ir laba tēze, kas varbūt sākumā izklausās kā ļoti vienkārša, tomēr man šķiet, ka tas pats par sevi jau īstenībā ir sasniegums, ka mēs esam politiskā līmenī sapratuši, ka tāda lieta ir vajadzīga. Proti, ka mēs nevaram ļaut, lai tas viss iet pašplūsmā, lai to regulē brīvais tirgus, kā nu tur sanāk, tā tas viss ir. Mums tiešām jādomā par informācijas vidi, mums jādomā par mediju stiprināšanu, par žurnālistikas stiprināšanu, par šo kritisko domāšanu, par medijpratību, par šīm visām lietām, kuras bieži vien publiskajā telpā tiešām tiek minētas. Tās visas tagad ir dienas kārtībā, kas pats par sevi nenoliedzami ir labi,. Cits jautājums, protams, ir, kā nu kurā situācijā, kā kurā reizē izdodas to visu realizēt, jo šī tēma ir diezgan sarežģīta, un tur ir ļoti maz tādu konkrētu piemēru, ko mēs varētu paņemt, ka kaut kur kaut kas darbojas, mēs tagad to visu pārņemsim un mums tas arī darbosies. Līdz ar to tur ir arī zināms mācīšanās elements, zināms kļūdu elements, bet es gribētu domāt, ka vismaz lielās līnijās mēs esam uz pareizā ceļa. Šobrīd Nacionālās drošības koncepcija paredz pārtraukt sabiedrisko mediju apraidi krievu valodā, bet saglabāt komercmedijos. Kādu jūs redzat mērķi šādai politikai? Jānis Buholcs: Tas ir jautājums, kurš, manuprāt, nav īsti labi izdomāts. Tur var saprast, ka tas ir drīzāk tāds politiskās vides vai politiskās situācijas atspoguļojums, ka ir nācis pieprasījums pēc šāda veida idejām. Tur īstenībā mēs varam ieraudzīt šo pretrunu, ka vienas puses tiešām tiek runāts par informatīvās vides stiprināšanu, par vienotas informācijas vides veidošanu, bet sanāk tā, ka mēs varbūt īsti nezinām, kā to visu panākt. Iespējams, ka tā fantāzija tajā visā pasākumā ir tāda, ka ja mēs pārtrauksim atbalstīt jebkādā veidā šos te krievvalodīgos medijus un ja viņi būs mazāk, un viņi radīs mazāku saturu, tas kaut kādā veidā palīdzēs visiem pārējiem medijiem latviešu valodā strādājošajiem. Proti, ka krievvalodīgie, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ šis saturs, kas ir krievu valodā, tomēr ir ērtāk uztverams, ka viņi pēkšņi sāks tagad vairāk lasīt, klausīties medijus latviešu valodā. Es baidos, ka tas nenotiks, jo ceļam uz informācijas vides stiprināšanu, manuprāt, vajadzētu būt divu pakāpju: pirmā pakāpe ir, ka mēs vispār cenšamies veidot vienotu informācijas vidi, cik nu vien tas iespējams, un nākamā pakāpe ir par to, ka tā informācijas vide ne tikai vienota, bet arī veidota uz latviešu valodas pamata. Kas pats par sevi, protams, ir ļoti labi, tas ir tas, kā tam būtu jābūt, bet jautājums ir, vai mēs šajā brīdī jau pasakot, ka mums nebūs sabiedrisko mediju satura krievu valodā, vai mēs tiešām varam cerēt, ka tagad pēkšņi tā latviešu valoda iegūs stiprinātās pozīcijas. Neizskatās, ka tā tomēr kļūda, izskatās, ka tā ir apzināti veidota politika. Jānis Buholcs: Par to, kas tur notiek galvās, to es pateikt, protams, nevaru, bet tas ir kļūdaini, tas ir bīstami, jo, manuprāt, pats svarīgākais un pamatu pamats ir tas, lai mazākumtautību pārstāvjiem un krievvalodīgiem pirmām kārtām būtu pieejama informācija viņiem ērtā valodā, bet tādam, kurā atspoguļo vietējās vērtības, kura atspoguļota demokrātiskas vērtības, kurā ir augsti žurnālistikas standarti. Jo pretējā gadījumā, ko tad viņi darīs, viņi, visticamāk, meklēs kādu saturu krievu valodā. Vietējie komercmediji jau turpinās pastāvēt. Jānis Buholcs: Tas, protams, nav slikti. Bet šis ir stāsts par to, vai tas, ko rāda vietējie komercmedji krievu valodā, vai ar to pietiek, lai apmierinātu visas vajadzības. Man šķiet, spilgtākais piemērs, kas arī izskanējis pēdējās nedēļās, kad tiek runāts par šo koncepciju, ir Latvijas Radio 4, kurš kaut kādā lielā mērā sniedz informāciju tādu, kurai pat īsti alternatīvas nav. Man šķiet, nesen bija prezentācija Kultūras ministrijas pasūtītajam pētījumam, ko veica "Kantar", kas arī bija par Latvijas iedzīvotāju mediju izvēli. Un tur viens no secinājumiem bija tāds, ka šo Krievijas televīzijas kanālu slēgšana nenozīmē, ka tagad masveidā visi sāk skatīties televīzijas kanālus latviešu valodā. Viņi, visticamāk, vienkārši meklē alternatīvas, iet uz youtube vai kādiem citiem sociālajiem medijiem. Un ko viņi tur ierauga, tur arī ir ļoti daudz dažādas lietas. Tur, protams, ir labas, kvalitatīvas lietas, bet tur ir daudz arī tādu lietu, kuras droši vien mēs neuzskatītu par tādām, kuras vajadzētu cilvēkiem skatīties un kura sniedz izvērstu un sakarīgu priekšstatu par to, kas notiek. Līdz ar to tā informācijas vide ir diezgan plaša, un tās iespējas atrast to, kas cilvēkiem tuvāks, jau tāpat ir ļoti lielas. Jānis Buholcs ir Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, studējis komunikācijas zinātni un strādājis žurnālistikā. Ikdienā viņš lasa tādus studiju kursus kā mediju ētika, mediju ekonomika, tiešsaistes informācijas vide, pētniecībā pievēršas žurnālistikas un sociālo mediju tēmam un mediju vides profesionālajām aktivitātēm.