Šostakoviča opera "Katerina Izmailova" LNOB (1963) - Rīgā viesojas pats Šostakovičs!

9:57
 
Compartir
 

Manage episode 310770369 series 3070934
Por Latvijas Radio and Latvijas Radio 3 - Klasika descubierto por Player FM y nuestra comunidad - los derechos de autor son propiedad de la editorial, no de Player FM, y el audio se transmite directamente desde sus servidores. Presiona el botón de suscripción para rastrear cambios en Player FM o pega el URL del feed en otras aplicaciones de podcast.
Šajā reizē atgādināsim par pirms 55 gadiem mūsu operā iestudēto Dmitrija Šostakoviča operu "Katerina Izmailova", kuras pirmizrāde 1963. gada 23. novembrī izvērtās par notikumu. Un kā nu ne, ja ceļu uz Rīgu bija mērojis pats autors, kuram šī darba dēļ bija nācies pieredzēt arī rūgtus brīžus. Pēc Nikolaja Ļeskova stāsta rakstītā "Katerina Izmailova" (jeb 1. redakcijā – "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" tapa, kad Šostakovičam bija divdesmit seši. Dažu gadu laikā opera guva panākumus gan Padomju Savienībā, gan ārpus tās robežām - Ņujorkā, Filadelfijā, Londonā, Parīzē, Kopenhāgenā, Zagrebā... Visam svītru 1936. gadā pārvilka Staļina nepatika un "Pravdā" publicētais raksts "Juceklis mūzikas vietā". Rezultātā opera uz vairākām desmitgadēm pazuda no repertuāra, lai atkal atdzimtu sešdesmitajos gados. Ar laika distanci pārskatot partitūru, Šostakovičs veica krietnus labojumus un paklausīja režisora Ņemiroviča-Dančenko ieteikumam mainīt operas nosaukumu uz "Katerinu Izmailovu". Tūdaļ pēc toreizējās Ļeņingradas pie "Katerinas Izmailovas" iestudēšanas ķērās Rīga un, starp citu, arī Londonas Koventgārdens.... Un visur klāt bija arī pats autors. Latvijas Radio fonotēkā glabājas īsi pēc ģenerālmēģinājuma tapusī Valentīna Nikolajeva intervija ar Dmitriju Šostakoviču. "Nevēlējos atveidot Katrīnu kā ļaunuma iemiesojumu. Gluži pretēji. Citos apstākļos viņa būtu labsirdīga un gudra sieviete, kuras liktenis izvērstos pavisam pretējs. Rīgā ierados ļoti satrauks, bet jau pirmajos mēģinājumos jutu, ka iestudējums atrodas ļoti prasmīgās rokās, valda ļoti augsta muzikālā un skatuves kultūra. Galveno lomu atveidotāji ir ļoti talantīgi, operā būtiskais koris ir lielisks! Sevišķi vēlos pateikties diriģentam Edgaram Tonam, režisoram Kārlim Liepam par viņu ieguldīto darbu un meistarību. Tāpat jāuzteic kormeistars Haralds Mednis un scenogrāfs Arturs Lapiņš. Viņi ir izcili meistari. Gan galvenās, gan otrā plāna lomas dziedātāji izpilda ļoti iejūtīgi. Īpaši vēlos uzteikt orķestri par lielisko ansambli un orķestra solistus. Mūziķi iejūtīgi un precīzi seko līdzi visām autora norādēm. Tikšanās ar šādu kolektīvu man sniedz neizsakāmu gandarījuMU. Ceru, ka Rīgas publika "Katerinu Izmailovu” uzņems atsaucīgi." Pie "Katerinas Izmailovas" iestudēšanas vairāku mēnešu garumā bija ķērusies spēcīgā trīsvienība – diriģents Edgars Tons, režisors Kārlis Liepa un scenogrāfs Arturs Lapiņš. Jāteic gan, ka ne visi Edgara Tona lēmumu par "Katerinas Izmailovas" iestudēšanu uzņēma pozitīvi... Edgaram Tonam veltītā piemiņas raidījumā "Katerinas Izmailovas" iestudēšanas laiku atceras viņa dzīvesbiedre Dina Kuple un muzikoloģe Diāna Albina. Dmitrijs Šostakovičs uzteica abu sastāvu solistus – Katerinas mīļoto Sergeju Arturu Frinbergu un Miķeli Fišeru, Katerinas vīru Zinoviju Izmailovu – Ivaru Krastiņu un Hermani Mikalajunas, vīratēvu Borisu Izmailovu – Albertu Dalgu un Maiguru Andermani un, protams, abas spilgtās, emocionālās un pārliecinošās Katerinas – Ritu Zelmani un Regīnu Frinbergu. Vizbulīte Bērziņa grāmatā "Eju pārvērsties skaņās" raksta: "Toreiz, vēl nepazīstot operas mūziku, par tēlu spriežot tikai pēc satura atstāstījuma, daudzi apšaubīja lomas iedalījuma pareizību. Spilgti raksturi līdz šim nebija Frinbergas stiprā puse. Nebija arī priekšstati par viņas iespējām mūsdienu mūzikas novadā. Bet tagad, pazīstot viņas tēlu, neviens laikam vairs nenoliegs, ka Katerina Izmailova bija Frinbergas loma." Regīna Frinberga 1973. gadā intervijā intervijā neslēpj, ka Katerina Izmailova gan vokāli, gan psiholoģiski ir ļoti sarežģīta loma, kuru nebūtu iespējams nodziedāt, ja māksliniece nespētu savas varones nežēlīgajiem nodarījumiem rast attaisnojumu. "Katerina aizstāvēja sevi un savu mīļoto. Apkārt cietsirdīgi cilvēki, nežēlīga dzīve. Viņa tik ļoti cieta, ka es ne tikai attaisnojumu Katerinu, bet arī viņu iemīlēju. Katerinas lomu, atdodot tai visus spēkus un emocijas, es spēlēju ar lielu baudu. Es mīlu Šostakoviča mūziku. Tā ir piepildīta, nospriegota un gudri sacerēta. Meistarīga instrumentācija – pat dramatiskākajos brīžos, orķestris nekad nenomāca solistu, nebija vajadzības forsēt. Katerinas loma man ir dziļi sirdī." Pārraidē uzklausām arī Ritas Zelmanes atmiņas. Jāpiebilst, ka tā laika presē "Katerinai Izmailovai" veltītas rindas rakstīja gan Oļģerts Grāvītis, gan Jānis Ivanovs. "Katerina Izmailova" Andreja Žagara režijā nu jau kā "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" uz mūsu operas skatuves atgriezās 2006. gadā, kad tajā spoži mirdzēja Aleksandrs Antoņenko un Kristīne Opolais. Bet tas jau ir cits stāsts.

3 episodios