Gaujas nacionālajā parkā pārmaiņas par prieku tūristiem un praulgraužiem; dabas draugi uztraucas

Latvijas Radio analītika

Patlaban Gaujas nacionālais parks Siguldā un apkaimē piedzīvo straujas pārmaiņas, ko īsteno par vairākiem miljoniem eiro Eiropas dotās naudas. Parkā veido jaunas takas un sakārto esošās. Tūristu priekam arī atsedz ainavas uz Gaujas senleju, kas ieaugusi kokos. Bet hektāriem meža tiek izzāģēti par godu kādam kukainim – lapukoku praulgrauzim. Tieši plašā atvēzēšanās ar cirvi daļu siguldiešus darījusi nemierīgu.

Septembra vidū apritēs 42 gadi, kopš Vidzemē izveidots Latvijā vecākais nacionālais parks. Īpašais statuss noteikts gandrīz simt tūkstošiem hektāru, kuros aizsargā mazpārveidotas teritorijas ar lielu bioloģisko daudzveidību, iežu atsegumus un arī tās puses tipiskās ainavas.

Skatam uz plašāku ainavu nākas cirst arī kokus

Pašlaik Gaujas nacionālais parks Siguldā rāda kontrastu pilnas ainas. Daudzās vietās jau labu laiku izlikti brīdinoši uzraksti, ka takas vai kāpnes ir bīstamas, bet dažviet tās pavisam slēgtas. Tā tas ir arī pāris kilometru no trošu vagoniņa Gaujas kreisajā krastā Satezeles pilskalna apkaimē. Tur paveras gleznainākie skati uz Gaujas senleju, tur ir Pēteralas, Kraukļu aiza un pat Satezeles kanjons. Bet takām priekšā uzraksti, kas tālāku došanos dabā un drošību jau atstāj paša gājēja ziņā.

Taču vēl daudzviet ir uzraksti, kas vērš uzmanību patlaban notiekošiem darbiem. Tādus sāka pirms pāris gadiem, bet tad darbi apstājās nacionālā parka saimnieces Dabas aizsardzības pārvaldes un uzņēmēja strīda dēļ, kas tagad tiek kārtots tiesas ceļā.

Bet nu darbus atsākušas citas firmas. Tie ir ap miljonu eiro vērti Kohēzijas fonda finansēti jaunu taku izbūves, kāpņu atjaunošanas un skatu laukumu kopšanas darbi.

Tas nozīmē arī to, ka vairākos skatu laukumos izcērt kokus, kas pēdējās desmitgadēs saauguši un traucē baudīt Gaujas senlejas ainavas.

Šos darbus uzteic arī Māris Mitrevics - leģendārs siguldietis, kas mūžu veltījis Gaujas senlejas sargāšanai un maluzvejnieku ķerstīšanai vēl pirms nacionālā parka izveides. "Manis kritizētā dogma ir tāda, ka Eiropā pirms 200-500 gadiem visus mežus ir nocirtuši, bet Eiropas direktīvas un biotopu saraksti uz visu Eiropu attiecas vienādi. Un tad mēs nonākam līdz tam, ka Siguldas gravu nogāzes ir svētais biotops, kur nedrīkst nevienu koku cirst. Tajā pašā laikā Sigulda kā Gaujas nacionālā parka sirds jau 200-300 gadu ir tūrisma un Latvijas apjūsmošanas objekts. Ja tu ej pa mežu kā pa alu un neko neredzi, tad tu esi bijis džungļos plašumu, tālumu. Bet viņi nav ņēmuši vērā šo dogu, ka nevienu koku nedrīkst cirst, jo tas ir svētais biotops, un noņēmuši nost kokus pa to vidu. Un panorāma no Ķeizarskata šobrīd ir stipri augstvērtīgāka, kvalitatīvāka un plašāka.

Un tā nav vienīgā vieta, kur ar milzīgu atbildību un drošu risinājumu iet uz priekšu ar ainaviskumu un infrastruktūras kopšanu Gaujas nacionālajā parkā," skaidro Mitrevics.

Protams, par atsegtajām ainavām visi Siguldā priecājas. Taču koki daudz lielākos apjomos tiek zāģēti ne tikai ainavu vārdā.

Desmitiem hektāru meža praulgrauža vārdā

Dabas aizsardzības pārvalde, kas apsaimnieko gandrīz 100 tūkstošu hektāru plašo parku, īsteno vēl vienu tādu naudas ziņā ietilpīgu Eiropas projektu. Aiz tā sēž smuka, melna vabole vārdā lapukoku praulgrauzis.

Aizsargājams kukainis, kas šiverējas pa nokaltušiem kokiem un kura sastrādātās vietas pēcāk ir laba dzīvotne citām kukaiņu sugām un mikroorganismiem. Tad nu praulgrauža vārdā tiek izcirsti desmitiem hektāru meža, atstājot tikai pa kādam kokam.

Tāpat pamatīgs zāģu pieskāriens vērojams arī meža takās. Tur it kā drošības vārdā izzāģē milzīgas priedes, apses un citus kokus, lai neuzgāžas kādam taku minējam.

Siguldieši bažīgi nepārdomātu ciršanu

Tik vērienīga darbošanās ar zāģi, kaut arī nav aizliegta, jo tur nav lieguma vai rezervāta teritorijas, dažiem siguldiešiem nav pa prātam. Redzot tagadējo rosību vairākās vietās un vienlaikus pamestību citur, viņi jautā, cik pārdomāti nacionālais parks tiek apsaimniekots.

Viens no tiem, kam nozāģēto koku žēl, ir Miķelis Isājevs, kas Gaujas krastā izveidojis tā saukto glempingu. Uz koka paletēm uzliktas gultas un lielas teltis, kur dzīvo atpūtnieki ciešā saskaņā ar dabu. Blakus viņa glempingam kopš oktobra cirsti un vesti laukā tūkstošiem kubikmetru koku. Būtībā šis koku izciršanas projekts ir turpinājums tiem plāniem, ko sabiedrība pērn tā teikt noprotestēja – toreiz bija plāns kontrolēti izdedzināt mežus, lai tajos iedzīvotos visāda dzīvā radība.

Bet tādi vērieni nacionālajā parkā Miķelim nepatīk: "Padomu būtu jāprasa ārzemniekiem nevis latviešiem. Latvieši dzīvo tik ekskluzīvā vietā, ka viņi paši neredz, kur viņi dzīvo. Bet, kad viņi aizbrauc uz Taizemi un Ķīnu, tur nekas nekad nebeidzas – visu laiku ir rūpnīcas rajons 500 kilometrus, tad saprot, kas ir svaigs gaiss."

Aktīvākie siguldieši pēc novērojumiem spriež, ka parka apsaimniekošana notiek nepārdomāti. Turklāt lielos Eiropas projektus kūrē vien daži cilvēki, kas ar tiem strādā jau desmit un vairāk gadus un siguldiešu ieskatā ne vienmēr atšķir savas kabatas labumu no sabiedrības kopējām interesēm. Pierādījumi gan tam nav atrodami, lai gan masveidīgā koku izvešana no parka liek jautāt, kā labā tie tiek zāģēti.

Tāpat Valsts ieņēmumu dienesta datubāzes parāda, ka projekta vadītājam ir gandrīz 360 tūkstošu eiro parādsaistības, ko pat visas algas atdošanu bankai varētu nosegt 30 gadu laikā. Bet tas vien jau neapstiprina, ka korupcijas riski no riskiem varētu pārvērsties īstās darbībās.

Tāpat turienieši pārmet, ka ilggadējie Gaujas nacionālā parka sargi Mitrevicu ģimene savas zemes pārdevuši miljonāram Jūlijam Krūmiņam, kas tur aktīvi būvējas un gandē dabu. Taču saimnieciskā darbība tur ir atļauta, savukārt pārmetumu, ka uz Krūmiņa mājām Siguldas dome izbūvējusi ceļu, pašvaldība noraida.

Taču tas būtisks secinājums, ka dabas sargi un parka apsaimniekotāji tik ļoti pārņemti ar savām lietām, ka piemirsuši sabiedrībai tās pamatīgi izskaidrot.